|
Biogrāfija
Dziesmiņas
Sākumlapa
Izeja
|
Eseja par Laika Veci.
Re, mazais, lūk- pulkstentiņš. Kas tas ir? Neliels namiņš, kurā daudz
ritenīšu, taču īstenībā tur- nu tajā pulkstenī- valda laika vecis, līdzīgi kā
pasakās valda ķēniņi. Cilvēki viņu nav nekad redzējuši, taču stāsta, ka viņš
ir vecs večuks ar balti sirmu bārdu. Lai gan viņu neredzi, kopš piedzimi,
laika vecis paņēma tevi aiz rokas un tagad staigā līdzās. Tu ej laika pēdās.
Ar katru solīti topi lielāks un stiprāks, līdz piekūsti un kļūsti vecs
līdzīgi vecmāmiņai un vectētiņam. Taču tas vēl ilgi, ilgi jāgaida.
Dzirdi, kā pulkstentiņš tikšķ? Kad
viņš noklaudzēs tik pat reižu, cik zvaigznītes debesīs, tu būsi liels.
* * *
Un tu, visu zinātāj, pazīsti laika veci- vīru, kuru neesi redzējis?
Mazs būdams, teciņiem vien viņam sekoji. Večuka soļi bija lēni, un viss likās
interesants, ko tev rādīja.
Tev bija bail no tumsas, jo no
turienes tu nāci. Tev patika krāsas, jo ar viņām tumsu balina. Tas bija tik
jauki!
Nenojaušot esi sācis nesteigties.
Tavs solis ir spēcīgs, bet vecītis sarāvies maziņš, un nemaz nemani, kā viņš
tev teciņiem vien līdzās tekalē, teciņiem vien. Tu esi sācis šķiesties ar
krāsām. Tu nogursti meklējot. Bet labi vien ir- laiks nemīl pieticīgos.
Tavs solis kļūst gausāks, līdz
saproti, ka nekāda laika veča nav. Tu pats esi vīrs ar savu sirmumu un kādu
jau sen paņēmis pie rokas, lai atbalinātu savu dzīvi.
|
