|
 Bērna
nopelni viņa piedzimšanā ir tik vien kā elpas vilciens;
Vecuma
pazīme ir domā, kā pagarināt mūžu, bet jaunības- kā to piepildīt;
Dzīves
saturs var būt gan mūža pagarinājums, gan beigas, gan tā nozīme;
Vērtības
zaudē savu nozīmi, ja dzīvi šķērso disharmonija;
Nevar
iedegt mīlestību ceļā, kur tās nav, no tā nenovirzoties;
Mūsu pašu iedvesma veido dievišķu sajūtu arī citos. Tad kāda tā ir? Pozitīva? Tendēta uz mīlestību? Bet varbūt agresīva- tendēta uz iekarošanu, pārvaldību un manipulācijām? Kāda cilvēka radīta iedvesma un iedvesma kā dievišķa dvaša- krustceles un pārmijas;
Nezināmajam tiek piedēvēta maģiska nozīme, nereti asociējot to ar Dievu, bet līdzko tā būtība tiek atklāta, ir saskatāms arī tās laicīgais saturs. Nereti tā ir pašu cilvēku radīta netverama ietekme pār citiem. Līdzko nezināmais tiek atklāts, tā seko vēlēšanās ar to manipulēt, un dievišķā būtība atkāpjas. Tā sastoas reliģija, māksla, zinātne un cilvēka griba;
alkas, mēdz būt, rada arī alkatību, un līdz ar apmātību- cerību, kas paverdzina,- bet gandarījums par sasniegtiem mērķiem pārtop fikcijā;
Kamēr tu dauzies pa pasauli, negausīgi kampjot tos citus iespaidus, tava mīlestība varbūt nīkst vientulībā un slāpēs, kaut kur pārtiktdama no tā, kas pagadās. Un tad, kad viņu sastapsi, var gadīties, ka būsiet abi apbrīnojami līdzīgi nodzīti. Tad kāpēc gan lai neļautos tai laicīgi, bez liekiem līdzzinātājiem, kas citādāk pavada mūžu;
Sadzīves iejūgs ir jēdzieni, bet greizā iejūgā zūd dzīves jēga;
|
